– Es mīlu tevi, – paziņoja Lepnība. – Tu esi skaista, gudra un man glaimo tas, ka esi ar mani. Tu man piederi un tu esi labāka par visiem citiem. Un tāpēc tu man esi vajadzīga. Tu esi mans atribūts.

– Es mīlu tevi, – pziņoja Kaisle. – Es tevi glāstīšu, pārņemšu un tu pateicībā mani izšķīdināsi sevī. Es gribu tevi, gribu labsajūtu, kuru tu man sagādā. Tu esi mana svētlaime.

– Es mīlu tevi, – no saviem augstumiem nolaidās Egoisms. – Es atļāvu būt tev blakus man, tāpēc, ka tu man dod to, ko es gribu. Tu man pakļaujies un mani tas apmierina. Tu esi mana verdzene.

– Es mīlu tevi, – lūdzās Izmisums. – Es nevaru bez tevis dzīvot, es vispār neprotu dzīvot viens, bet tu esi tik stipra. Es gribu būt tev blakus, pat nemīlēts. Palīdzi man nebūt vientuļam. Tu esi manas zāles.

– Es mīlu tevi, – klanījās Apbrīns. – Tu esi labākais, ko Dievs radījis. Es esmu tevi izdomājis un negribu vilties tevī. Ļauj man būt tavai ēnai. Es neko nelūgšu un neko nevēlos zināt. Es vienkārši būšu blakus, kad būšu vajadzīgs. Tu esi mans ideāls.

– Es mīlu tevi, – čukstēja Piesardzība. – Man ir tik labi ar tevi, bet viss mainās. Arī mēs izmainīsimies. Es nevaru sev uzticēties, jo nezinu, kas mani sagaida kopā ar tevi. Bet es iešu ar tevi, kamēr tu atbilsti tam, ko es zinu par tevi. Tu esi mana cerība.

– Es mīlu tevi, – teica Mīlestība. – Es sapratīšu, ja vēlēsies parunāt. Es paklusēšu, ja tu vēlēsies klusumu. Es palīdzēšu tev, ja tu vēlēsies sevi atrast. Es esmu tavs draugs un tavs maigums. Tu esi mans draugs un mans maigums. Ja vēlēsies…