Mīlestība ir pilnības stāvoklis. Tas ir iekšējā spēka stāvoklis, pilnīga apmierinājuma un pārpilnības stāvoklis, kas iziet ārpus mūsu attiecībām ar jebkuru cilvēku.

Pats galvenais jautājums, kurš mums sev būtu jāuzdod ir: "Kā dāvāt mīlestību?", tā vietā, lai uzdotu jautājumu: "Kur es varu atrast mīlestību?" Ir taču acīmredzams, ka, ja mēs tiecamies dāvat mīlestību, tā noteikti pie mums atnāks, tāpēc, ka šādā stāvoklī mēs uztveram mīlestību kā kaut ko, kas mums JAU piemīt.
Un atbilstoši gluži otrādi, ja mēs meklējam mīlestību kaut kur ārpusē, tā bēgs no mums, jo mēs to uztveram kā kaut ko, kas mums nepiemīt. Mēs meklējam mīlestību ārpusē, pirmkārt, seksuālos partnerus. Taču tā tāpat ir neseksuālā mīlestība pret tuviniekiem un draugiem. Mēs gribam, bet dažkārt pat pieprasām, lai mūs mīlētu, tā vietā, lai pasaulei dāvātu nesavtīgu un bezpersonisku mīlestību.

Mūsu personīgās attiecības mums nes tik daudz problēmas tikai tāpēc, ka mums trūkst patiesas, nesavtīgas Mīlestības. Mēs savās attiecības ar saviem tuviniekiem meklējam tas sajūtas, ko var atnest tikai attiecības ar Dievu.

Daudzi cenšas atrast mūžīgo nemirstīgo mīlestību, bet attiecības starp cilvēkiem ir laicīgas. Nemirstīgas tās var kļūt tikai tad, ja otrā cilvēkā ieraudzīs Dievišķā izpausmi, redzot to kā daļu Dieva.

Neatzīstot Dievu, kurš ir it visā un katrā, mēs nespējam atrast apmierinājumu ne vienā savā saiknē. Mēs dzimstam un nomirstam vieni un saplūst ar otru cilvēku fiziski vai garīgi varam tikai uz īsu brīdi. Taču patiesībā mēs nekad neesam vieni. Mūsu patiesajā "Es" ir visa Visuma apziņa, ir tikai jāvērš savs skatiens uz iekšu – sevī un jāatrod tas.

Patiesas saiknes formējas tad, kad mēs citos cilvēkos un it visā, kas mums apkārt redzam Dievišķo sākumu. Un tāpēc ir jāiziet ārpus visiem ķermeņiem un formām un jānodibina saikne ar Dievu. Taču pieķeroties kaut kam mēs bojājam dzīvi sev un viņam. Pieķeršanās ir tad, kad mēs esam iekrampējušies kādā un neļaujam ne viņam ne sev kustēties dabiskā veidā.