Šis ir stāsts par to, kā pavisam negaidīti reiz satikās divas dzīves.

VIŅA
Viņa šovakar bija viena. Vientuļa sieviete, kuru pirms pāris gadiem pameta vīrs kādas jaunākas sievietes dēļ. Viņas tēvs šodien tika aizvests ar ātrajiem uz slimnīcu, māte nepameta tēvu vienu, bet sēdēja pie vīra gultas. Kustīgo dāvanu – kucēnu Bumbu, ko Viņa nesen bija uzdāvinājusi vecākiem, nedrīkstēja atstāt vienu. Tāpēc  Viņa bija viena šovakar.

VIŅŠ
Viņš nupat pārnāca no darba. Maiņa bija grūta, tādēļ Viņš domīgi sēdēja pie tā arī neuzklātā svētku galda. Un ko tad viņam klāt? Viņa dēls ar sievu jau divus gadus dzīvoja un strādāja Skotijā, bet sieva pirms desmit gadiem nomira ar vēzi. Varbūt tāpēc Viņš izvēlējās kļūt par ātrās palīdzības šoferi... Viņam dzīvē it kā visa bija gana – naudas pietika. Un tomēr – Viņš bija viens.

VIŅI
Viņa sajutās vientuļa, jo īpaši šovakar. Viņai pietrūka gaismas un siltuma un Viņa sajuta savādu nemieru.  Viņai vajadzēja, neizturami vajadzēja gaismu. Jā! Siltu svecītes gaismiņu. Izvandījusi visas atvilknes, Viņa atrada vien tortes sveci. Viņa paķēra mēteli un skriešus devās uz tuvējo veikalu, lai nopirktu sev svecītes gaismiņu. Veikalā vēl dega gaisma un pie kasēm stāvēja kāds vīrietis. Viņš bija iznācis pēc tējas. Viņa ieskrēja veikalā un – tas jau bija gaidāms – plauktā bija palikusi pēdējā eglīšu svecīšu kastīte. Viņa paķēra to un nostājās Viņam aiz muguras. Veikala durvis  aizvērās un abi vientuļie pircēji palika stāvot pie skatloga. Viņš ar tējas paciņu rokās, Viņa – ar svecītēm. Sals knieba vaigos, bet abi stāvēja un raudzījās viens otrā. Viņu skatieni sarunājās, viņu domas satikās un, klusēdami, abi saprata – mēs esam vienādi, tev ir tas, ko vajag man, bet man – tas, ko tik ļoti vēlies tu. Sāka snigt, logos varēja redzēt svētku gaismiņas, kaut kur radio skandēja Ziemassvētku dziesmu.
- Tu izskaties tik noguris, - teica Viņa. – Pasmaidi, jo kāds var iemīlēties tavā smaidā.
Viņš pasmaidīja un pastiepa roku.
- Dod roku, - viņš teica. – Tev vajag ko siltu un gaišu. Mēs spējam to viens otram dot. Vismaz šovakar.
Viņa pasmaidīja un paņēma Viņa roku.
- Es tevi labprāt pacienātu ar karstu tēju un pīrādziņiem, arī piparkūkas man ir! Nāc!

Viņi aizgāja pie Viņas un nopļāpāja līdz pat rīta gaismai – dzerot tēju un sildoties sveču gaismā. Tas bija sākums jaunai draudzībai vai... dzīvei...  vai...