Gadās ka cilvēki ir skopi vārdos. Gadās cilvēki, kuri loģiski savas domas nespēj uzrakstīt, taču gadās ļoti atsaucīgi cilvēki, kuri par savu dzīvi stāsta labprāt un daudz. Vēstule seko vēstulei.Jūs abi stāstat viens otram savu dzīvi, sajūtas, piedzīvojumus, līdz attopies, ka tas nemaz nav dialogs. Tie ir divi monoloģi. Cilvēks ticis pie auditorijas, pie brīvām ausīs (te laikam jāsaka, acīm) un nu izliek sevi visu. Tikai to otru nesadzird. 
Iespējams tāda esmu reizēm arī es. It kā jau lasu, uztveru un saprotu, ko man tas otrs teicis, bet cik varu saprast, ja man nav viņa pieredze? Te, laikam, jāsaka - labi, ja nesaprot, bet ja pārprot... 

Arī tā ir gadījies. Satieku cilvēku dzīvē, runājam un viss ir forši, līdz brīdim, kad atskan teikums: "No tava rakstītā es sapratu......" Un tālāk kaut kas man gluži svešs. Tā neesmu es. Tas varbūt ir mans teksts, bet jau interpretēts caur otru. Tas ir mans sarunu biedrs, viņa pieredze, viņa vēlmes.... Tā, nu tas ir, ka katru stāstu, katru notikumu ikviens no cilvēkiem dzird un uztver citādi - spēlē Es mīlu Latviju, klusajos telefonos, labi var redzēt kā tas darbojas...
Un, tomēr, ir labi, ka ir tāda vieta, kur parunāties, jo tikai runājot (paužots savu domu, pieņemot otra stāstīto) var rasties saskaņa, var atrast domu biedrus...
Ieraksti komentārā, lūdzu, savu pieredzi, par kurioziem vai  pārparatumiem sarakstēs!