Esmu sevi pieķērusi aiz astes, kas arvien biežāk stāvu krustcelēs. Bez panikas, dziļām pārdomām vai kā cita mazāk patīkama. Vienkārši stāvu un ļaujos, lai notiek...
Tik bieži dzirdētie vārdi par paša veidoto dzīvi nez kāpēc sāk nedaudz pabalēt... Atstājas "gudrās" lietas, kuras tik daudz ir dzirdētas, ieteiktas, pat uzspiestas. Arī citu padomi, kuri nāk neprasīti. Esmu pati par sevi kopā ar iekšējo bērnu. Bērns pa riktīgo smējās, kad braucām garām "Drogām". Jauna reklāma pa visu logu: "BB sejas krēms dažās sekundēs dos perfektu ādu jebkurai... Krustcele - lekt ārā un pirkt vai braukt tālāk? Aizbraucu tālāk... Nenožēloju.
"Domājiet pozitīvi", "Esiet šeit un tagad", bet, ja nu nav vēlmes? Ja reizēm gribas arī savādāk? Laikam nevēlos būt perfekta, bet būt pati - kopā ar savu mazo, iekšējo bērnu, kurš reizēm dominē un nevēlas saprast, ka viņš ir vairāk kā pusgadsimtu jauns...
Krustcelēs
- 31
- 1
- 0
