Es vēlos tev pastāstīt kādu senu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā es un tu, taču no citiem viņš atšķīrās ar savu domāšanas veidu: viņš bija pārliecināts, ka mīlestība neeksistē. Protams, iepriekš viņš ļoti ilgi bija centies to atrast, viņš vēroja cilvēkus. Liela daļa viņa dzīves bija pagājusi mīlestības meklējumos, taču gala rezultātā viņš secināja, ka mīlestība neeksistē.
Lai kur šis vīrs gāja, viņš visiem stāstīja, ka mīlestība ir tikai dzejnieku fantāzija vai reliģijas izdomājums - lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm, lai liktu cilvēkiem ticēt. Viņš teica, ka īstas mīlestības nav, tāpēc neviens nekad nespēs to atrast, lai kā arī meklētu.
Šis cilvēks bija ļoti gudrs un prata runāt ļoti pārliecinoši. Viņš teica, ka mīlestība ir kā narkotikas: tā atnes laimes sajūtu, taču rada spēcīgu atkarību. Pie mīlestības var pierast, bet, kas notiks, ja nesaņemsi savu dienišķo "devu"? Tāpat kā narkomānam, tev nepieciešama kārtēja deva.
Atkarīgais dzīvo pastāvīgās bailēs. Viņš baidās, ka nesaņems savu nākamo dienišķās mīlestības devu. Viņš domā: "Ko es darīšu, ja viņš vai viņa mani pametīs?" Šīs bailes liek atkarīgajam uzvesties privātīpašnieciski: "Tu esi mans!" Pieradums viņu padara greizsirdīgu un prasīgu, jo baidās nesaņemt kārtējo devu. Bet tirgotājs var manipulēt ar narkomānu, dodot lielāku devu, mazāku devu vai nedodot vispār neko.
"Tas, ko cilvēki sauc par "mīlestību", ir uz regulēšanu balstītas, baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa? Kur tā mīlestība, kuru cilvēki sakās izjūtam? Mīlestības nav! Jā, garīdznieka priekšā, savu radinieku priekšā jaunlaulātie viens otram dod svinīgus zvērestus: nekad nešķirties, mīlēt un cienīt otru, būt kopā kā priekos, tā bēdās. Viņi solās mīlēt un godāt viens otru. Apbrīnojamākais ir tas, ka viņi tiešām tic šiem solījumiem. Sākas cīņa par varu: lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs. Kurš kļūs par tirgoni un kurš - par narkomānu. Dažus mēnešus vēlāk no tās mīlestības un cieņas, ko viņi viens otram solīja, pāri palicis nav nekas. Paliek tikai aizvainojums, saindētas emocijas; un viņi sāpina viens otru un tā turpina, pat nepamanīdami, ka mīlestība ir beigusies. Bet kur ir mīlestība?"
Šis vīrs apgalvoja, ka ir redzējis daudzus vecus pārus, kuri kopā nodzīvojuši trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadus, un bijuši ļoti lepni par tik daudziem kopā pavadītiem gadiem. Pēc tam šis vīrs turpināja stāstīt par iemesliem, kāpēc viņš pats netic mīlestībai. Viņš paskaidroja: "Tas viss man jau ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu ar sevi manipulēt, neļaušu regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā." Viņa argumenti bija diezgan loģiski, un viņam izdevās pārliecināt daudzus cilvēkus par savu taisnību. Mīlestība neeksistē!
Taču reiz kādā skaistā dienā šis vīrs pastaigājās pa parku, un ieraudzīja uz soliņa sēžam brīnišķīgu, skaistu dāmu. Dāma raudāja, un pēkšņi šis vīrs sajuta tādu kā līdzcietību. Iedomājies viņa izbrīnu, kad sieviete atzinās, ka viņa raud tāpēc, ka pasaulē nav mīlestības.
— Kāpēc jūs domājat, ka mīlestības nav? — viņš jautāja.
— "Tas ir garš stāsts… — viņa nopūtās. — Es apprecējos, būdama pavisam jauna, es ticēju mīlestībai un biju pilna ilūziju un cerību, ka kopā ar šo vīrieti nodzīvošu visu savu mūžu. Mēs zvērējām viens otram uzticību, cieņu un mīlestību. Un apprecējāmies. Taču drīz vien viss mainījās. Es biju uzticīga sieva, es rūpējos par vīru, bērniem, māju. Bet vīrs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, un šī karjera un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāki par mums - ģimeni. Viņš pārstāja mani cienīt, es pārstāju cienīt viņu. Un es zinu, ka pat tad, ja es būtu apprecējusies ar kādu citu, viss būtu noticis tieši tāpat. Jo mīlestības taču nav. Kāda jēga dzenāties pakaļ kaut kam, kā nav? Taču man vienalga ir skumji."
Vīrs lieliski viņu saprata.
— "Jums taisnība, mīlestība neeksistē. Mēs to meklējam, mēs atveram savas sirdis un kļūstam viegli ievainojami - taču atrodam vienīgi egoismu. Un tas nodara mums sāpes, pat tad, ja sākumā mums šķiet, ka viss būs brīnišķīgi. Nav jau svarīgi, cik reizes mēs precamies un šķiramies, vienmēr notiek viens un tas pats. Tad kāpēc gan veltīgi to meklēt?
Viņii bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tās bija brīnišķīgas attiecības. Viņi cienīja viens otru un nekad nepievīla. Katrs brīdis, kuru viņi pavadīja kopā, bija laimīgs. Nebija ne skaudības, ne greizsirdības, ne vēlmes kontrolēt vienam otru. Es neesmu greizsirdīgs, kad viņa ir kopā ar citiem cilvēkiem, man neskauž, ja viņai veicas. Iespējams, mīlestība tomēr eksistē, taču tā nav tāda, kā mēs iedomājāmies?"
Un līdz pat šai dienai pa pasauli klīst vecs vīrs, apgalvodams, ka mīlestība neeksistē. Un kaut kur dzīvo skaista, veca sieviete, kura sēž pie loga un gaida viņu mājās, un slauka asaras, atceroties to paradīzi, kura kādreiz bija viņas rokās, un kuru viņa, šaubīdamās, pazaudēja. Lūk arī viss stāsts par vīru, kurš neticēja mīlestībai.
Tulkoja: Ginta FS
Foto: pixabay.com
Vīrs, kurš neticēja mīlestībai
- 47
- 1
- 0
