Vai tikai tā kā mirāža, vai tikai tā kā tēls, vai viņa smarža garša, viņa mati - telpa-viss, vai tikai tā viņš parādās, kad pazūd ceļš zem kājām, un krāsas pasaulei, viņš manam skatam pazudis atkal uz daudziem gadiem, uz daudziem daudziem daudziem gadiem...

***

viņa

lūdzoši

klusē

PALIEC

***

NOKLAUDZ DURVIS

Viņi sildās viens otra tuvumā, pieskārušies mūžībai.

***

Viņi lasīja nobriedušo sarkano vīnogu ķekarus. Tā bija viena skaista rudens diena. Viņš ar sekatoru grieza vīnogas un deva viņai rokās. Viņa ņēma katru viņa vīnogu ķekaru un saudzīgi lika spainītī.

***

Tajā dienā viņi devās prom pa saules pielietu aleju. Un tad, kā nekas viņu laimei netraucētu, viņa sajuta viņa smaržu. Šī smarža uzjundīja viņā spēcīgas atmiņas. Viņa atcerējās visu. Viņa atcerējās pagātni, nākotni un galu galā viņa bija šeit un tagad. Viņa elpoja. Vienkārši elpoja. Viņš telefonā skatījās ziņu lapu, bet tad atsāka braukšanu. Viņš brauca kā vājprātīgs. Viņš brauca kā aklais. Viņš brauca kā pieviltais. Viņš brauca kā greizsirdīgais. Viņš brauca tā it kā viņa viņam nekad nebūtu bijusi. Viņš gandrīz ietriecās pieturas namiņā, viņš gandrīz iemetināja uz līkuma barjerā. Gandrīz. Tieši tik daudz, lai pār viņas ādu skrietu skudriņas. Tieši tik daudz, lai viņa saprastu, ka viņa ir kopā ar īsto.

***

Esi man tā. Tā pa īstam. Bez solījumiem. Bez pagātnes un bez nākotnes. Esi man tā, lai es jūtu cik ļoti to vajag man.