Tu man pajautāji, vai es tevi mīlu? Hm. Vai atceries, mēs reiz stāvējām abi pie mežezera krasta agri no rīta un skatījāmies, kā aust saule? Ik pa brītiņam klusi noplunkšķēja ūdens, kad kāda zivtiņa palēcās ūdens virspusē. Ūdens tajā vietā novirmoja, sīki vilnīši, lēnām noplakdami, aiztraucās apļveidīgi uz visām pusēm, sašūpodami ūdensrožu it kā aizmigušās, apaļās lapas. Aiz muguras bija dzirdami klusi meža dažādie troksnīši. Tālumā virs ezera lēnām iekrāsojās debess. Dzelteni sārtā debess mala kļuva aizvien gaišāka. Un tad tas notika! Majestātiski, kā domājot parādījās dzeltenā saules ripa! Atdzīvojās mežs, krastmala, visa apkārtne! Putni sasaucās, atsteidzās vājš vēsmas saviļņojums, kas tūlīt arī norima. Daba mums apkārt pamodās, kā uz neredzama burvja mājienu. Es stāvēju, savu kreiso roku aplicis Tev ap pleciem. Sajutu, ka Tu tā kā notrīsēji. Paskatījos uz Tevi un redzēju, ka Tu smaidi, bet pār vaigiem Tev rit asaras. Cik skaisti, Tu tikai nevilšus nočukstēji. Vai es mīlu šo rītu, kad mēs tur tā stāvējām abi? To pat nemaz nevar vārdos izteikt! Tas ir kaut kas vairāk. Mēs bijām viens vesels kopums. Es, Tu, ezers, mežs un saules lēkts! Tādu mirkli nav iespējams aizmirst nekad! Vai es Tevi mīlot? Tāpat var pajautāt, vai es mīlu šo saules pilno rītu? Kā vispār var nemīlēt kaut ko tādu, kas mūs saista ar tik skaistu momentu mūsu dzīvē? Bez Tevis taču tas nebūtu bijis, mīļotā!
U.B.
Vai es Tevi mīlu ( Ne gluži eseja, bet.... )
- 61
- 1
- 0
