Mūsdienās nevienu neizbrīna pāri, kas ilgi dzīvo kopā un neprecas vai precas tad, kad jau vecāku kāzās piedalās lielāki vai mazāki kopīgie bērni. Bet kā ar tādu ģimenes attiecību modeli kā poligāmija? Ko ar to saprotam un varbūt var pat jautāt „Poligāmija? Kāpēc gan ne?”. Konsultē psihoterapeits Valdis Briedis.

Poligāmija ir termins, ar kuru apzīmē laulības formu, kurā vienam no partneriem ir vairāki pretējā dzimuma partneri vienlaicīgi. Citā skaidrojumā - teorētisks modelis, hipotētiska cilvēku ģimenes attīstības pakāpe, par kuras iespējamo pastāvēšanu izteicās H.L. Morgans un citi XIX gs. antropologi un kas nozīmē vīriešu grupas pastāvīgu dzimumdzīvi ar noteiktu sieviešu grupu un visiem vīriešiem ir vienādas tiesības uz jebkuru sievieti un otrādi. Sarunvalodā šajā vārdā parasti dēvē ģimenes modeli, kura īstais vārds ir poliginija jeb daudzsievība. Savukārt poliandrija nozīmē daudzvīrību - ģimenes formu, kurā sieviete var būt laulībā ar vairākiem vīriešiem vienlaikus.

Tā kā mūsdienās arvien vairāk izplatās vienkārša kopdzīve bez laulībām, tad ar poligāmiju saprot ilgstošas attiecības, kurās ir iesaistītas vairāk par divām personām. Tā nav vienkārša „laišana pa kreisi”, bet stabilas attiecības ar vairākām personām. Arī V. Briedis atzīmē, ka vārdu poligāmija ikdienā vairāk lieto kā apzīmējumu cilvēka spējai būt tuvās emocionālās un intīmās attiecībās ar vairākiem partneriem paralēli, tātad ne kā terminu klasiskā izpratnē. Pie tam, piemēram, vardarbība, monogāmās ģimenēs varētu būt sastopama daudz biežāk nekā poligāmās.

Latvijā poligāmija ir aizliegta, jo Civillikums (38. p) aizliedz jaunu laulību personai, kas jau atrodas laulībā. Arī vairumā pasaules valstu poligāmija ir aizliegta ar likumu, taču lielā daļā Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu valstu poligāmija ir oficiāli atzīta. Dažās valstīs šī jautājuma izlemšana ir atstāta vietējo varas iestāžu kompetencē. Reizēm ir noteikts, ka nevar būt vairāk par noteiktu skaitu sievām vai/un ka noslēdzot jaunu laulību, jāsaņem esošo sievu piekrišana. Tāpat ir rinda valstu, kurās poligāmās laulības noslēgt vairs nevar, taču agrāk noslēgtās vai citās valstīs, kur tas bijis atļauts noslēgtās, ir spēkā.

Portālā IslamReligion.com lasāmi tādi argumenti, ka Rietumu pasaulē esot pilnīgi normāli precētam vīrietim satikties ar mīļākajām, draudzenēm vai prostitūtām. Tas nozīmējot, ka sievietei ir likumīgas „tiesības” būt par beztiesisku mīļāko, kas nevar pretendēt ne uz palīdzību kopīgiem bērniem, ne daļu no mantojuma.

Šariats toties prasa no poligāmā vīrieša uzņemties atbildību un apgādāt visas savas dzīves sievietes un bērnus vienādā mērā. Bet Rietumu pasaulē nez kāpēc šādu vīrieti, kas grib rūpēties par abām ģimenēm, pat var notiesāt par daudzsievību.

Jūs laikam jautājiet par to, vai ir dabiski, ka vienam cilvēkam ir vienlaicīgi tuvas intīmas attiecības ar vairākiem citiem cilvēkiem. Arī vīrieši mēdz vēlēties savu vienīgo. Ir arī sievietes, kas mēdz labi justies tikai tad, ja tām ir attiecības ar vairākiem partneriem. (tikai dažādu priekšstatu dēļ neuzdrošinās to atklāti parādīt publiskajā telpā). Tradicionāli ir iegājies, ka iniciators (tas kurš izdara reālu rīcību) ir vīrietis. Un protams senā tēma : vīrietis ir tas kurš dod, bet sieviete saņem un attīsta. Reāli dzīvē katrs var atrast un izveidot tuvas attiecības, tādas kādas pats vēlas. Tikai ne ar katru, kurš iepatiksies. Ne varena kaislība, ne cīņa, ne sevis ziedošana, ne pacietīga gaidīšana rezultātu nedos. No ābeles ananāsus nesagaidīsi. Vienīgais veids ir būt patiesam savās vēlmēs, vajadzības un jūtās, tad ir izredzes, ka arī otrs tāds būs. Ja tad var brīvi un labi justies reālā tagadnē, tad ir ticami, ka saskanēs.

Protams, sociāli apstākļi ietekmē arī ģimenes un attiecību modeļus. Pati laulības institūcija jau ir veidojusies kā modelis, kura vieglāk risināt sociāli ekonomisko dzīves daļu. Vienkāršāk sakot - izdzīvot un izaudzināt pēcnācējus.

Tas nav ne labi, ne slikti. Nevar jau nemaz būt vienota nostāja, jo cilvēki ir tik dažādi un daudzveidīgi. Labāk būtu, ja cilvēki savu privāto dzīvi varētu veidot tā, lai labi justos ar savām vēlmēm, jūtām un vajadzībām. Neatkarīgi no tā, ko par to domā citi, un kādi ir vidējie sabiedrības uzskati.

Ir gan sievietes gan vīrieši, kam tas patīk un kam tas nepatīk. Ja dzīvo attiecībās kur kaut kas nopietni jāpacieš, tad vai nu tas ir aprēķins vai arī jāiet ārstēties. Ciešot var tikai sabojāt veselību. Un vēl: tas par ko nezini nevar sagādāt ciešanas. Vēl var būt neapzināts mazohisms.

Kādēļ tad vispār normālai garīgi veselai sievietei ir jāiesaistās tādas attiecībās?

Normāla nobriedusi personība var būt ar dažādu orientāciju.

Sieviete jautāja Konfūcijam, ar ko daudzsievība atšķiras no daudzvīrības.

Konfūcijs nolika viņas priekšā piecas krūzītes un piecas tējkannas un teica:

- Ielej tēju piecās krūzītēs no vienas tējkannas. Vai patika?
- Patika, - piekrita sieviete.
- Bet tagad dari otrādi – lej vienā krūzītē no piecām tējkannām. Patīk?
- Patīk vēl vairāk, - atzinās sieviete.
-Muļķe! – bēdājās Konfūcijs, - Tādu labu līdzību sabojāji.