Ko tas nozīmē: “Izvēlēties vīrieti. Izvēlēties savu ceļu. Izvēlēties sevi?”
Gribu sākt šo sarunu ar dažām būtiskām tēzēm par tēmu: mēs baidāmies nevis no izvēles, bet no nepieciešamības tai sekot.
Izvēle nevar būt nepareiza, ja mēs par to atbildam.
Šaubas par izvēli nozīmē atteikšanos no tās.
Katru reizi, izvēloties vienu ceļu, piemēram, vienu no trim – mēs atsakāmies no pārējām divām.
Nav iespējams izvēlēties visu uzreiz.
Sekot savai izvēlei nozīmē pārstāt salīdzināt to ar citiem variantiem, vai pārstāt atskatīties “labāku variantu” meklējumos.
Atskatīšanās notiek vai nu ar mērķi apstiprināt to, ka “mana izvēle ir pietiekami laba”, vai arī ar gluži pretēju mērķi – apstiprināt to, ka esi izvēlējies neīsto un fiksi-ātri mainīt savu izvēli – kamēr vēl nav par vēlu. Problēma vien tajā, ka mainīt var bezgalīgi ilgi. Un mēs meklējam ārējos izvēles pierādījumus – autoritātes, kas mums pateiks “īstais” vai “neīstais”, zīlējam kārtīs, rūnās, planētās… lai tikai nebūtu jāatbild par savu izvēli.
Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies izvēlēties?
«Izvēlēties ne to»? «Nožēlot savu izvēli»?
Pārsvarā tāpēc, ka mums ir bail atbildēt par savas izvēles sekām. Un te nu mēs varam “iekrist” divās galējībās – nedomāt par tām vispār un krist bezdibenī, izvēloties, vadoties absolūti no emocijām, tātad no bērna stāvokļa (Eh, kā būs, tā būs!). Vai arī izsvērt visus “par” un “pret” bezgalīgi ilgi cenšoties izvēlēties tikai ar prātu un censties ņemt vērā visu iespējamo un neiespējamo – izejot no iekšējā vecāka, cenšoties izdarīt “pareizo” izvēli.
Piemēram, tipiskā izvēle, ar kuru sastopas ikviena sieviete – vīrieša izvēle.
Iedomājieties jaunu sievieti, kura precas ar vīrieti, un šo izvēli neatbalsta viņas vecāki. Un viņa izvēlas, izejot no bērna stāvokļa – kā būs, tā būs! Nav svarīgi, ko jūs man sakāt, es vienalga darīšu tā, kā gribu – pēc sava prāta.
Sākumā viss ir labi, taču, laikam ejot, rodas dažādi sarežģījumi un attiecības kļūst smagas – konfekšu un ziedu periods ir beidzies, sākas sadzīve, piedzimst bērns. Tas ir periods, kad attiecības un IZVĒLE tiek pārbaudītas – cik stipras tās ir.
Vīrs arvien retāk attaisno cerības, mūsu varonei krājas aizvainojums – mamma arvien biežāk uzdod jautājumus un jaucas jaunās ģimenes dzīvē ar saviem “es jau tev teicu!’. Un pašai to pat nepamanot, jaunā sieviete arvien vairāk ielaiž savus vecākus/draudzenes savās attiecībās (tad žēlojoties par savu vīru, tad, par savu grūto dzīvi – pat tad, ja neko tādu īpašu nestāsta), un uz to brīdi, kad pasaulē nāk bērns, tuvības attiecībās kļūst tik maz, ka tās izirst.
Un ko jaunā sieviete dara šajā brīdī? Dodas pa mazākas pretestības ceļu – atgriežas pie mammas, kurai vienmēr ir taisnība. Secinājumi, kurus viņa izdara – izvēlējos nepareizo, mammai bija taisnība.
Pazīstama situācija, vai ne? Droši vien arī jūsu paziņu lokā ir līdzīgas… un, ne viena vien.
Kur āķis?
Izvēlēties atbildīgi, no pieaugušā stavokļa, nozīmē – nenodot SAVU IZVĒLI, atbildēt par to līdz galam. Kad attiecībās ir grūtības, kad plīst pa šuvēm viss, kad šķiet, ka esi klūdījusies – turpināt pieņemt SAVAS sekas un nodarboties ar SAVĀM reakcijām un pardzīvojumiem šajā sakarā.
Attiecību sakarā tas nozīmē “turēt sitienu”, pat tad, kad ir grūti un līdz pašām filmas beigām “neiziet no zāles”. Divatā lemt, divatā izvelēties, divatā sarunāties. Neapvainot, bet sarunāties! Un pat tad, ja rezultātā nākas šķirties, tad neuztvert to kā kļūdu, kā nepareizu pieredzi, bet pieņemt to, kā daļu dzīves, kurā ES IZLĒMU ieiet un ES IZLĒMU iziet.
Tas ir par atzīšanu “tas ir mans”. Tad arī izradās, ka atgriezties pie mammas nevajag, jo nevar piedzimt atpakaļ. Var virzīties tikai uz priekšu, vai arī stāvēt uz vietas, skatoties atpakaļ.
Cik ļoti svarīgi ir IZVĒLĒTIES VĪRIETI. Tas nozīmē pārstāt viņu salīzināt ar kādu citu, nolemt sev, ka viss, viņš ir nevis labākais, bet vienkārši MANĒJAIS, viņš ir VIENS. Tāpat kā mēs nesalīdzinām bērnus ar mērķi iemainīt tos pret kādu citu – paklausīgāku, labāku.
Cik svarīgi ir izvēlēties SAVU CEĻU. Sekot impulsam, attīstīt savus iekšējos talantus, nemukt pie pirmajām neveiksmēm, bet turpināt savu lietu. Ja tas ir stāsts arī par KOMPĀNIJAS izvēli – tas ir tāpat kā par ģimenes izvēli, palikt uzticīgai savai lietai un cilvēkiem.
Apstājies un padomā, vai tev ir svarīgi IZVELĒTIES SEVI, savu iekšējo sievieti, sevi – īsto, pakāpeniski ieraugot savas patiesās vēlmes zem kaudzēm svešu ticējumu, viedokļu, zem vecāku programmām, zem bērnības imprintiem. Cik svarīgi tev ir NENODOT SEVI, caur pacēlumiem un kritumiem, ieguvumiem un zaudējumiem. Atkal un atkal atrast SAVU un pieņemt savas izvēles sekas.
Ja esi gatava mainīt šo situāciju, sāc tieši tagad.
Tulkoja: Ginta FS
